Jauno likumu arī valdības sēdē kritizēja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Ivars Zariņs, kurš rosināja atlikt likuma pieņemšanu vēl uz divām nedēļām, lai izstrādātu to līdz galam. Komisija saskata likumā vairākus trūkumus un neatbilstības Eiropas Savienības (ES) prasībām, kā arī norāda, ka nav izstrādāti ar likumu saistīto normatīvo aktu grozījumi.
Tomēr Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretārs Juris Pūce norādīja, ka likumprojekts "valdībā savu ceļu ir izgājis", bet jauni SPRK iebildumi kopš Ministru kabineta komitejas sēdes, kurā likumprojektu atbalstīja, klāt nav nākuši.
Arī ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) uzsvēra, ka, likumu tālāk nevirzot, spēkā paliks esošais regulējums un šogad būs jāizsniedz jaunas "atjaunojamo resursu elektroenerģijas" ražošanas kvotas. Kampars uzsvēra, ka cenu modeli, pret kuru iebilst SPRK, nav izstrādājuši politiķi, bet gan zinātnieki.
Ekonomikas ministrija (EM) valdībā iesniegtajos dokumentos skaidro, ka jaunā AER likuma mērķis ir veicināt vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošanu tautsaimniecības vajadzībām, noteikt stabilu ilgtermiņa investīciju vidi atjaunojamās enerģijas ražošanai, lai līdz 2020.gadam atjaunojamās enerģijas īpatsvars kopējā bruto enerģijas gala patēriņā sasniegtu vismaz 40%.
Analizējot AER veidus pēc to potenciāla un iespējamā devuma nākotnē, kā galvenie izmantojamie resursi likumprojektā noteikta biomasa, galvenokārt koksne, kā arī vēja enerģija, biogāze un hidroenerģija. EM jaunā likuma anotācijā norāda, ka ar likumprojektu paredzēts ieviest tādu atbalsta mehānismu enerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem, lai, pārdodot elektroenerģiju tirgū, kopējo ieguvumu "zaļās enerģijas" ražotājam noteiktu pēc iespējas racionāli izmantoti Latvijas tautsaimniecībai nozīmīgākie atjaunojamie energoresursi. Tai pat laikā "zaļās enerģijas" ražotājs par elektroenerģijas pārdošanu saņems papildu piemaksu. Tas ļaus "zaļās enerģijas" ražotājiem darboties brīvā elektroenerģijas tirgū, likumā noteiktajos gadījumos saņemot piemaksu, norāda ministrija.
AER izmantošanas veicināšanai likumprojekts paredz izveidot divus atbalsta instrumentus - piemaksu par no AER ražotas elektroenerģijas pārdošanu un atbalstu, lai pieslēgtu elektroenerģijas tīklam atjaunojamās enerģijas ražotnes, kuru uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz piecus megavatus.
Likumprojekts paredz, ka atjaunojamās enerģijas - elektroenerģijas un siltumenerģijas - izmantošanas veicināšanai valsts un pašvaldību iestādes ir tiesīgas novirzīt atbalstu atjaunojamās enerģijas ražošanai un patēriņam, tai skaitā "fosilās enerģijas" ražošanas iekārtu nomaiņai ar "zaļās enerģijas" ražošanas iekārtām. Tāpat valsts un pašvaldības varēs atbalstīt pētniecības, attīstības un inovāciju programmas "zaļās enerģijas" jomā un citus tās izmantošanas veicināšanas pasākumus, kas vērsti uz izmaksu samazināšanu.
Likumprojekts nosaka, ka "zaļās enerģijas" ražotāji, salīdzinot ar fosilos energoresursus izmantojošiem enerģijas ražotājiem, būs prioritāri iekļaušanai elektroenerģijas tīkla pieslēguma pretendentu reģistrā (jaunajam pieslēgumam sadales vai pārvades tīkliem un jaudas palielināšanai) un pieslēgšanai tīkliem.
Atjaunojamās enerģijas ražotājam, kas ražošanai koģenerācijā izmanto biomasu vai biogāzi un pretendē uz AER likumā paredzētajiem finanšu instrumentiem, būs jānodrošina, ka lietderīgi izmanto vismaz 50% no koģenerācijā gada laikā saražotās siltumenerģijas, kas paliek pāri pēc enerģiju ražojošo vai pārveidojošo galveno iekārtu enerģijas patēriņa.
Likumprojekts paredz piemaksu par elektroenerģijas pārdošanu, ko var veidot jaudas komponente, SEG komponente un lauksaimniecības komponente.
Projekts nosaka, ka jaudas komponenti 15 gadus no ražotnes "palaišanas" brīža varēs saņemt "zaļās enerģijas" ražotājs, kas spēj nodrošināt elektrostacijas ražošanas jaudas izmantošanu ne mazāku kā 3500 stundas gadā. EM skaidro, ka tiesības saņemt jaudas komponenti paredzētas tiem ražotājiem, kuri AER ražošanas jaudas gada laikā izmanto pietiekami ilgi, "lai varētu uzskatīt, ka šāda ražotne piedalās elektrosistēmas t.s. "bāzes slodzes" nodrošināšanā, ņemot vērā nepieciešamību palielināt bāzes jaudas elektrosistēmā".
Šo jaudas ierobežojumu iepriekš kritizēja mazās hidroelektrostacijas, norādot, ka tām dabas apstākļu dēļ varētu rasties grūtības nodrošināt vienmērīgu jaudas apjomu ilgākā periodā. Tomēr EM likumprojekta anotācijā uzsver, ka atjaunojamās enerģijas ražotnes, kuru ražošanas jauda ir laikā nepastāvīga un uzstādītās elektriskās jaudas izmantošanas stundu skaits ir mazāks par 3500 stundām gadā, nebūtu uzskatāmas par bāzes jaudas avotiem. Nosakot katram AER tehnoloģiju veidam savu stundu skaitu, pilnībā zustu jaudas komponentes piemērošanas jēga un piemaksas veidošanas princips, pat ja tiek piemērots korekcijas koeficients, uzskata EM.
Ministrija arī norāda, ka ražotāji, kas nenodrošina elektrostacijas ražošanas jaudas izmantošanu 3500 stundas gadā, ir tiesīgi saņemt SEG komponenti un pretendēt uz citiem atbalsta mehānismiem.
Jaudas komponente noteikta, izmantojot to pašu maksājumu par vienu megavatu jaudas gadā (157 750 lati jeb 224 458 eiro), kas noteikts pašlaik spēkā esošajos valdības noteikumos, rēķinot garantēto maksu par jaudu. EM norāda, ka šāda skaitļa piemērošanai likumprojektā ņemts vērā šobrīd pastāvošais regulējums, kur šis skaitlis noteikts atbilstoši ogļu elektrostacijas kapitālizmaksām gadā, rēķinot uz vienu megavatu uzstādītās elektriskās jaudas.
Tāpat likumprojekts paredz, ka AER ražotājs 15 gadu periodā no "zaļās enerģijas" pārdošanas uzsākšanas dienas var iegūt tiesības uz SEG komponenti, kas līdz 2015.gada 31.decembrim būs konstants lielums. SEG komponenti aprēķina, reizinot CO2 emisiju faktoru oglēm ar kurināmā (ogļu) enerģijas patēriņu, kāds būtu ogļu stacijā, saražojot atbilstošo elektroenerģijas daudzumu. Pēc 2015.gada SEG komponente būs atkarīga no tā brīža emisiju tirdzniecības cenām biržā.
Savukārt atjaunojamās enerģijas ražotājs, kas ražo elektroenerģiju no kūtsmēsliem, 15 gadu periodā varēs iegūt tiesības uz lauksaimniecības komponenti, kas līdz 2015.gada 31.decembrim būs konstants lielums, bet pēc tam būs atkarīga no tā brīža emisiju tirdzniecības cenām biržā.
Tāpat likumprojekts paredz atbalstu atjaunojamās enerģijas ražotnēm, kuras uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz piecus megavatus, pieslēgšanai elektroenerģijas tīklam, ja ražotne atbilst noteiktiem kritērijiem.
Lai veicinātu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanu un patēriņu mājsaimniecībās, likumprojekts paredz noteiktu atbalstu mājsaimniecības sektoram, paredzot autonomiem ražotājiem, kuriem pieder vai kuru lietošanā ir viena vai vairākas atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas iekārtas ar nominālo jaudu līdz 50 kilovatiem, ir tiesības izmantot elektroenerģijas neto uzskaiti, kas ir publiskā tirgotāja un autonomā ražotāja savstarpējs norēķins, izmantojot elektroenerģijas apjomu vienu kilovatstunda pret vienu kilovatstundu. Paredzēts noteikt norēķina periodu viena mēneša ietvaros.
Vienlaikus ar AER likumu valdība atbalstīja arī grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, kuru mērķis ir noteikt skaidru un ilgtermiņā paredzamu regulējumu "zaļās" elektroenerģijas izmantošanas un ražošanas veicināšanai. Ar grozījumiem paredzēts noteikt, ka elektroenerģijas pārvades tarifos iekļauj "zaļās" elektroenerģijas izmaksas.
Tāpat valdība nolēma no likuma svītrot pantu, kas paredz, ka ražošanas jaudu palielināšanai un jaunas ražošanas iekārtas ieviešanai nepieciešama Ekonomikas ministrijas atļauja, jo EM uzskata šādu atļauju izsniegšanu par nelietderīgu.
Jau ziņots, ka AER likumprojekts iepriekš tika asi kritizēts, piemēram, AS "Latvenergo" norāda, ka jaunais likums var sadārdzināt elektroenerģijas sadales tarifu par 30 – 40%, kas atsauksies uz elektrības gala cenu.
Savukārt ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) uzskata, ka jaunais likums būs nozīmīgs solis atjaunojamās enerģijas tirgus sakārtošanā un attīstībā un to būtu jāpieņem pēc iespējas ātrāk.
Atjaunojamo energoresursu likumprojektu izstrādājusi Ekonomikas ministrija sadarbībā ar zinātniekiem un nozares organizācijām.
Plānots, ka "zaļās" enerģijas īpatsvaram līdz 2020.gadam Latvijā ir jāsasniedz vismaz 40%. Pašlaik tie ir aptuveni 30%. Savukārt tieši elektroenerģijas jomā pašlaik "zaļās" enerģijas īpatsvars ir aptuveni 41%, bet mērķis 2020.gadā – 49,3%.
AER likumam vēl jāgūst Saeimas atbalsts.