Šādu topošo deputātu darba kārtību nosaka gan aizvien pieaugošās energoresursu cenas un Latvijas iedzīvotāju apkures parādi, gan nepieciešamība pēc energo neatkarības no lielā austrumu kaimiņa, gan Eiropas Savienības prasības, ka līdz 2020. gadam vismaz 20% no ES iedzīvotāju patērētās enerģijas jāiegūst no atjaunojamiem energoresursiem, t.sk. vēja enerģijas. Saskaņā ar Eiropas Vēja enerģijas asociācijas (EWEA) informāciju, lai sasniegtu ES izvirzīto mērķi, katrai dalībvalstij nepieciešams vismaz 1/3 no elektroenerģijas iegūt izmantojot atjaunojamos resursus, no kuriem, vismaz 12 – 14% jeb aptuveni 180 GW (gigavati) - tieši no vēja enerģijas.
EWEA ir aprēķinājusi, ka 2003. gadā, kad Eiropas Savienības sastāvā bija vēl 15 valstis, tās teritorijā bija uzstādītas vēja turbīnas, kas saražoja enerģiju ar kopējo jaudu virs 28 000 MW (megavati). Savukārt pēc četriem gadiem, jau 27 dalībvalstu teritorijās, uzstādītās vēja turbīnas saražoja 56 000 MW, kas apmierināja nepilnus 4 procentus no ES kopējā enerģijas pieprasījuma un ir ekvivalenta 30 miljonu Eiropiešu ģimeņu vajadzībām. Turklāt, tas ļāva izvairīties no vairāk kā 90 miljonu tonnu oglekļa dioksīda izmešiem atmosfērā.
Ir skaidrs, ka vēja enerģijai ir jākļūst par vienu no galvenajiem nākotnes energoresursiem. Vēja parki strauji attīstās it visur Eiropā, kur vien pieejams šis dabas resurss. Vēja enerģijas parkus par efektīvu elektroenerģijas ieguves veidu Eiropā ir atzinušas Vācija, Holande, Skandināvijas valstis, Lielbritānija, Polija, arī mūsu kaimiņi Igaunija un Lietuva, citur pasaulē – protams ASV un strauji augošajās Indijas un Ķīnas ekonomikās, kā arī tādas valstis kā Irāna, Irāka, Indija, Sudāna un Maroka.
Lai arī vārdos deklarējusi, Latvija diemžēl nevar lepoties ar sasniegumiem atjaunojamās enerģijas sektorā, it īpaši vēja enerģijas jomā. Kopējā Latvijas piekrastes zona ir aptuveni 500 kilometrus gara, no kuras liela daļa – gandrīz visa Latvijas rietumu piekraste un jūras līča ziemeļu daļa, ka arī atsevišķas vietas iekšzemē – ir bagātas ar vēja resursiem. Pati daba ir nākusi mums pretim, apveltot ar bezmaksas "derīgo izrakteni", tad jājautā kāpēc neprotam vai apzināti negribam to izmantot?
Mums - "Baltic Wind Power Corporation" – ir ievērojama pieredze, strādājot pie vēja parka attīstīšanas Latvijā. Diemžēl, ne pozitīvā nozīmē. Mātes kompānijas "Ritka Holding Ltd." vadībai, kas īstenojuši un apsaimnieko gan vēja parkus, gan mazos HES Eiropā, jāsecina, ka Latvijā ir vissliktākā situācija visu ES dalībvalstu vidū. Kopš 2000. gada esam uzkrājuši negatīvu pieredzi, gan sadarbībā ar valsts, gan pašvaldību institūcijām. Diemžēl 11 gadi ir bijis laiks, kurā bija iespējams "attīstīt" šo projektu tik vien kā uz papīra. Un tas ir situācijā, ka no valsts netiek prasīts nekāds finansiāls atbalsts no plānotajām investīcijām 140 miljonu eiro apmērā, kas nodrošinātu 100 MW (megavatu) saražotas jaudas, ko varētu izmantot gan vietējam patēriņam, gan eksportam, jaunām darba vietām un nomaksātiem nodokļiem valsts budžetā.
Pašu pieredze un pārrunātais ar nozares kolēģiem, par būtiskākajām Latvijas problēmām atjaunojamās enerģijas sektorā jānosauc, pirmkārt, nekonsekvences ilgtermiņa enerģētiskās politikas jautājumos, kas ir fragmentēta un ļoti mainīga. Jāatzīst, tieši tāpat kā daudzās citās tautsaimniecības nozarēs.
Otra problēma ir birokrātija pilnīgi visos varas līmeņos – gan valsts, gan pašvaldības. Pieņemtie lēmumi ir necaurspīdīgi un bieži vien liek domāt par lēmumu pieņēmēju personīgo interešu prevalēšanu pār valstiskajām. Tāpat nav noslēpums, ka Latvenergo energomonopols neveicina atjaunojamās enerģijas sektora attīstību, jo minētā organizācija nav ieinteresēta iepirkt tik dārgu elektroenerģiju!
Nozares speciālisti atzīst, ka savu artavu atjaunojamo energoresursu nozares attīstības bremzēšanā sniedz pasaules korporācijas, kuru bizness ir atomstaciju iekārtu ražošana un urāna ieguve. Pēc Fukušimas atomstacijas avārijas šo uzņēmumu lobijs esot kļuvis vēl aktīvāks. Nevar izslēgt, ka šī iemesla dēļ arī Latvijas politiķu prioritāšu sarakstā joprojām figurē AES būvniecība vai dalība pārrobežu, piemēram, Visaginas AES, projektos, nevis jaunu elektrostaciju būvniecība pašu zemē. Joprojām politiķi nespēj vai nevēlas saprast, ka imports apdraud nacionālo drošību. Patērētājs ar savu maksu par elektrību atbalsta, uztur citu valstu energoapgādes komersantu attīstību, rekonstrukciju un drošību.
Šobrīd Latvijā ir īstenoti tikai daži vēja parku projekti – Grobiņa (33 elektrostacijas, kopā 19.8MW), Alsunga (2 elektrostacijas, kopā 2MW), Ainaži (2 elektrostacijas, kopā 1.2MW). Pārsvarā vairāk ir tādu projektu, kas ir vien "uz papīra" - paredzēti pārdošanai iespējamam investoram, iestrēguši birokrātijas slūžās vai saskārušies ar investīciju piesaistes problēmām.
Kas konkrēti būtu jādara? Pirmais un neatliekamais jaunās Saeimas darbs būtu ilgi muļļātā "Atjaunojamās enerģijas likuma" pieņemšana. Tādā vai savādākā redakcijā, bet pieņemšana, lai reizi par visām reizēm investoriem būtu skaidri spēles noteikumi. Īpaši tarifu aprēķināšanas metodikā.
Otrkārt, likuma pieņemšana būtu skaidrs politisks signāls investoriem, ka Latvija sekos citu civilizēto rietumvalstu piemēram un nopietni apsvērs atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā valsts energoapgādes sistēmā.
Treškārt, tas būtu signāls arī birokrātiem pašvaldībās, kas šobrīd novilcina vai ikvienu lēmuma pieņemšanu, kas saistīts ar atjaunojamo energoresursu projektiem.
Atjaunojamajiem energoresursiem ir jākļūst par jaunās Saeimas un jaunās valdības prioritāti. Ja vien gribam stiprināt savu valstisko neatkarību, ja gribam veicināt tautsaimniecības attīstību, ja gribam domāt par apkārtējās vides saglabāšanu mūsu bērniem, ja gribam būt modernas un cilvēkam draudzīgas Eiropas sastāvdaļa.